Vai Krievijas Federācijā pārņemtās lidmašīnas zaudējums ir apdrošinātāja kompensējams zaudējums kā apdrošināšanas polises riska segums?
Apdrošināšanas terminu interpretācija lidmašīnu biznesā
Strīdā starp aviokompāniju, kurai atņemta lidmašīna un apdrošinātājiem, tiesa sniegusi savu redzējumu par apdrošinātāja atbildību: šis nav uzskatāms par “physical loss or damage” (fizisks zudums vai bojājums) gadījumu.
Tiek ziņots, ka Floridas apelācijas instances tiesa uzturēja spēkā zemākas instances tiesneša viedokli, ka komerciālas lidmašīnas valdījuma palikšana pie nomnieka Krievijā juridiskā nozīmē nav šīs lidmašīnas fizisks zudums kā to definē “all risks” jeb “visu risku” polisē.
Lietā starp lidmašīnu flotes izīrēšanas kompāniju un apdrošinātāju tika izlemts ne tikai vienas lidmašīnas liktenis, bet tika noteikts veselas miljardiem vērtas industrijas princips – kā viens no pirmajiem par šo jautājumu, Floridas tiesu viedoklis noteikti tiks plaši atspoguļots vairumā citu valstu tiesu.
Kā zināms, tad saistībā ar starptautiskajām sankcijām, Krievijas teritorijā palika arī civilizētās pasaules kompānijām piederošās lidmašīnas. Tajā skaitā konkrētajā strīdā iesaistītā 20 miljonus dolāru vērtais lidaparāts
Potenciāli globāla nozīme
Prasības zem “all-risk” polises noteikumiem piedzīvotā neveiksme pati par sevi varbūt nebūtu tik ievērības cienīgs notikums, ja šī nebūtu viena no pirmajām atrisinātajām tāda veida tiesvedībām.
Kā ierasts, šādas tiesvedības ilgst mēnešiem un pat gadiem. Tādējādi šī uzvara aviācijas apdrošinātājiem dod pozitīvas cerības, ka nākotnē virkne potenciālo klientu, kas varbūt nogaidīja ar prasību tiesā, laika un resursu taupīšanas nolūkā no idejas atteiksies.
Juridiskā nozīmē jāņem vērā līdzīgos strīdos jau ierastie standarti, saskaņā ar kuriem konstatē fizisku zudumu, nodalot to no finansiālā un valdījuma ziņā piedzīvotas neveiksmes dažādu iemeslu dēļ.
Apdrošinātāju labā spēlē arguments, ka izmaiņas īpašuma fiziskā formā vai fiziskā nonākšanā citur ir kaut kas cits nekā “zudums”. Lidmašīna ir palikusi lietojama, neraugoties uz sankcijām un citiem apstākļiem. Tiesnesis neakceptēja arī argumentu, ka pēc būtības lidmašīna ir tikusi nolaupīta – šādā gadījumā citādāk būtu bijis jāvērtē arguments par lidmašīnas fizisko eksistenci.
Tiesu prakse līdz šim bija vērtējusi gadījumus, kad lidmašīnu aizdzen no lidlauka stāvvietas (angāra). Protams, citās jurisdikcijās “zādzības” vai “nolaupīšanas” izpratne var atšķirties, un lietas iznākums var būt cits, tomēr aviācijas apdrošināšana parasti koncentrējas noteiktās jurisdikcijās un nozares toni diktē bagāto apdrošinātāju iedibinātā prakse. Pat ja vidējā taisnīguma izjūta kādam varētu likt domāt citādāk.
Sarežģītie, nestandarta fakti
Sarežģītā lietas būtība, pirmkārt, izpaužas tajā, ka uz Krievijā esošiem un reģistrētiem lidmašīnu nomniekiem attiecinātās sankcijas (un ar to saistītie ierobežojumi) bija salīdzinoši ātri noteiktas. Piemēram, par citu sankcijām pakļauto jurisdikciju nedraudzīgumu informācija bijusi plaši un publiski zināma ne tikai gadiem, bet pat gadu desmitiem. Tur pārsteigumu nav, un nevar būt. Turpināta, ilgstoša lidmašīnas kontroles pārņemšana bez īpašnieka piekrišanas konkrētajā gadījumā tika atzīta par tādu, kas nepamato apdrošinātāja pienākumu kompensēt lidmašīnas zaudēšanu.
Otrkārt, tiesa lielu nozīmi piešķīra lidmašīnas dzīves turpinājumam – tā turpināja savu darbību Krievijā. Amerikāņu speciālisti šādu situāciju apzīmē kā “lack of change in condition or possession of the aircraft” – izmaiņu trūkums attiecībā uz lidmašīnas kondīciju vai kontroli.
Treškārt, ASV tiesa par bezprecedenta sankciju ņemšanu vērā izvēlējās konservatīvāko nostāju. Tā ieņēma pasīvu pozīciju – tai nav pienākuma veidot jaunu noteikumus, uzskatot ka gadu desmitiem krātā tiesu prakse ir izmantojama šim gadījumam tieši tāpat kā pirms-sankciju laikā.
Mazāka nozīme tika piešķirta uzteiktajam nomas līgumam, vai vietējās valdības noteiktajam aizliegumam lidmašīnai pamest tās valsts teritoriju (faktiski padarot arī spēkā neesošu apdrošināšanas polisi – kas varētu radīt jautājumus par apdrošināšanas prēmijas atdošanu; šis temats gan nebija tiesvedības centrālais objekts).
Papildus interesantās diskusijas tiesā
Tāpat lietā izskanēja arguments par to, ka īpašnieki nevis tika apzagti, bet bija pat gatavi arī izdarīt visu iespējamo, lai formāli aizvestu lidmašīnu prom no Krievijas – darbība, kuru nepieļāva turienes likumi.
Tiesas sēdē īpašnieka aktīvā rīcība tika salīdzināta ar jebkādas citas mantas zādzību, kad apdrošināšana ir paredzēta tieši par mantas zudumu (tai fiziski ejot bojā, tiekot sabojātai vai tml., nevis tikai esot “prom”, kur tai ir faktiski grūti piekļūt, to kontrolēt un izmantot).
Vai bija pamatoti apdalīt iznomātāju tāpēc, ka lidmašīnas nomnieks nevarēja atteikt lidmašīnas atdošanu, pamatojoties uz savas valsts noteikumiem (valdības iejaukšanās)?
Tāpat varētu spriest: kā būtu, ja īpašnieks būtu izvirzījis argumentu, ka vēlas saņemt no apdrošinātāja kompensāciju par Krievijā “iesprūdušās” lidmašīnas vērtības zudumu (fizisko nolietojumu) par laiku, kad lidmašīnu nevarēja lietot vai iznomāt citiem operatoriem?
Valdību cīņas
Tiesnesis arī uzdeva jautājumu, vai divu dažādu valdību pieņemtie noteikumi, un ar to saistītie riski būtu jānoraksta tikai uz apdrošinātājiem?
Ir skaidrs, ka viens vai otrs bizness cietīs no valdību konfliktējošām darbībām – tiesas uzdevums izvērtēt, kuram un kāds risks jākompensē.
Saskaņā ar tiesu praksi, ir izstrādājies standarts par to, cik tālu un kādā apjomā tiesa strīdos pārbauda un attiecina apdrošināšanas polises terminoloģiju: kādu svaru dod fiziskais faktors (situācija dabā ar taustāmo lietu) vai dokumentālais faktors (ko pieļauj cilvēku izdomātie noteikumi un kas ir aizliegts).
Talantīgie Amerikāņu juristi, saprotams, par katru no šiem jautājumiem ir gatavi organizēt atsevišķu tiesvedību. Vienlaikus, tiesu procesuālie noteikumi arī Latvijā saprātīgi liek izvēlēties vienu no scenārijiem, nevis “šaut visus uzreiz vienlaicīgi”.